Frāze “pazīsti sevi un tu zini pasauli” jāpadara par epigrāfu jebkurai psiholoģijas mācību grāmatai, lai cilvēks, kurš vēlas būt psihologs, pastāvīgi atcerētos, ka viņam vispirms jāzina sevi. Un pēc tam - mēģiniet izprast savu klientu un palīdzēt viņam.
Spēja, kas ļauj cilvēkam sevi iepazīt, tiek saukta par refleksiju.
Pirmā pārdomu nozīme tiek atklāta psiholoģijas mācīšanas procesā. Sākumā jebkuru psiholoģisko teoriju var saprast, tikai analizējot, kā šī teorija tiek atspoguļota paša cilvēka dzīvē. Bez izpratnes par to, kā tas notiek ar mani, nav iespējams saprast un pilnībā saprast, kā tas notiek vispār.
Otrā pārdomu nozīme nemanāmi izriet no pirmās: ja es sevi nepazīstu, tad nepazīstu nevienu. Lai saprastu konkrētu cilvēku, nākotnē - klientu, vispirms ir jāsaprot un jājūt, kā tas notiek ar mani. Pārdomas ir nepieciešams empātijas pamats; empātija, savukārt, ir nepieciešams pamats efektīvam psihologa darbam.
Un trešais, vissvarīgākais un sarežģītākais tā mehānismu un seku ziņā, ir pārdomu jēga. Ar refleksijas palīdzību, spēju saprast, kas ar mani notiek, psihologs spēj saprast, kas notiek ar klientu, kas notiek attiecībās ar klientu, spēj saprast notiekošā iemeslus un atdalīt svarīgo no sekundārā, atdalīt vienu no otra, atdalīt profesionāli no personīgā.
Lai labi veiktu savu darbu, jebkuram psihologam obligāti ir jāaug sevī par iekšēju novērotāju, subpersonību, kuras funkcija ir vienīgi refleksija, tas ir, spēja redzēt, sajust, atspoguļot tos notikumus, kas notiek iekšējā pasaulē un ārējā pasaulē.