Cilvēki raksta dzejoļus par dzīves mīlestību, cilvēkiem, Dievam. Dažiem viņi izrādās ļoti labi, citiem - vāji, naivi. Tas ir saprotams un dabiski, jo cilvēku prasmju līmenis ir atšķirīgs. Ir autori, kuri adresē dzejoļus sev. Kāds ir iemesls? Uz šo jautājumu nav iespējams sniegt noteiktu atbildi, jo viss ir atkarīgs no cilvēka.
Lietošanas instrukcija
1
Strauju hormonālā fona izmaiņu dēļ pusaudži visu uztver pārāk asi, kļūst aizkustinoši un neaizsargāti, konfliktē ar vecākiem, radiem un skolotājiem. Viņiem šķiet, ka pieaugušie viņus nemaz nesaprot, viņi ir vienaldzīgi pret savām problēmām. Ja tam tiek pievienota neatlīdzināma mīlestība, students var kļūt ļoti nomākts, nolemjot, ka dzīvē nav laimes, viņu nevajag nevienam, neviens viņu nemīl un nesaprot. Lai izvairītos no šīm nomācošajām domām, bērns sacer pats sev adresētus mīlestības pantus. Šādi panti ir sava veida "izārstēt" no depresijas. Šāda jaunrade runā par aizvainojumu pret ārpasauli.
2
Var notikt arī pretēja situācija, piemēram, jūtams pusaudzis ir tik laimīgs pēc tam, kad ir saņēmis savstarpīgumu no mīļotā, ka viņu pārņem emocijas, viņš vēlas pateikt visai pasaulei, ka ir mīlēts. Tātad mēs iegūstam līnijas par sevis mīlestību. Šādos pantos jūs varat redzēt prieka un laimes piezīmi.
3
Nobriedušākā vecumā to var izskaidrot ar citiem iemesliem. Piemēram, cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ neveido attiecības ar radiem, draugiem un kolēģiem, viņš nevar sakārtot savu personīgo dzīvi. Viņu uzskata par augstprātīgu, kamēr viņš vienkārši ir pārāk iespaidīgs. Veidojot mīlas dzejoļus, autore it kā bēg no nepatīkamās realitātes, visiem pārējiem izskaidro, ka patiesībā viņš nemaz nav augstprātīgs, viņam ir daudz priekšrocību un ir kaut kas, kas viņu mīlētu.
4
Ir reizes, kad autors veido dzejoļus par sevis mīlēšanu, sirsnīgi pārliecināts par savu neatvairāmību, augstām īpašībām, šarmu. Viņš sevi uzskata par paraugu, visu tikumu standartu. Šāds cilvēks sevi paaugstina. Tas jau ir krustojums starp spēcīgāko egoismu (uz egocentrisma robežas) un garīgajiem traucējumiem.